Pēdējais pantiņš <<
...Grauds...
Jau sen,
kā aukstām stikla acīm,
skata debesis bez Saules.
Jau sen,
kā aplauzītiem spārniem,
gramsta svētumu, bez sāpēm.
Jau sen,
kā bāros pieblietētām nāsīm,
ievadu, par dzīvi klāsta.
Jau sen,
kā kājām, bez mājām
pa spalvai ceļā glaimo kādam.
Jau sen,
kā haotisku sirdi bez mokām,
kā sārnis pa pasauli,
ar lamām un lādiem,
cep pankūkas ar smaku
un svaidās mīļiem glāstiem.
Un izžūst sauss…
Dievs tevi mīl un gaida,
pie sava Galda.
Manu sirdi,
ar akmeņiem rūpīgi aplikto
un taukos apviļāto,
kas ir kā beigta, sasmakusi vista,
-ar graudu knābī,
un pēc Veldzes alkst…
Bērns, Es esmu tavs, Es raudu.
Skati Mani mūžīgo,
Elpo dziļi Veldzi šo,
neej garām asarām,
kas graudam Veldzi dos.
Un dziedi lūgšanu, Man,
- tu taču proti…
kā aukstām stikla acīm,
skata debesis bez Saules.
Jau sen,
kā aplauzītiem spārniem,
gramsta svētumu, bez sāpēm.
Jau sen,
kā bāros pieblietētām nāsīm,
ievadu, par dzīvi klāsta.
Jau sen,
kā kājām, bez mājām
pa spalvai ceļā glaimo kādam.
Jau sen,
kā haotisku sirdi bez mokām,
kā sārnis pa pasauli,
ar lamām un lādiem,
cep pankūkas ar smaku
un svaidās mīļiem glāstiem.
Un izžūst sauss…
Dievs tevi mīl un gaida,
pie sava Galda.
Manu sirdi,
ar akmeņiem rūpīgi aplikto
un taukos apviļāto,
kas ir kā beigta, sasmakusi vista,
-ar graudu knābī,
un pēc Veldzes alkst…
Bērns, Es esmu tavs, Es raudu.
Skati Mani mūžīgo,
Elpo dziļi Veldzi šo,
neej garām asarām,
kas graudam Veldzi dos.
Un dziedi lūgšanu, Man,
- tu taču proti…
/JD/
><>
Kā gribas sevi izrunāt tukšu,
tā pa burtam, pa zilbei,...
Kā maizi sadrupināt,
lielu,lielu kukuli maizes,
lai nekā nav - tik
drupaču kalns, ko putniem uzlasīt,
baram putnu,kur pieēsties,
lielam baram zvirbuļu,
kur salaisties...
Un tad lai Miers
kā zāles dziļā brūcē,
kā svece tumšā naktī iedegas,
paliek...
/IA/
<><
