Izved mani līdz Lieldienām
līdz tukšajam kapam,
pie eņģeļa un mēmiem karavīriem
liec tur man Spēku pasmelties
ar acīm To ieraudzīt
ik pirkstā To sajust un
apklust...
Dievs, aizdedz svecīti manī, kas spētu izkliedēt šaubas,
svecīti, kura spētu izstarot mīlestību.
Aizdedz svecīti, kas spētu kalpot,
sadegt, izdegt citu labā,
citiem dodot gaismu.
Gribu, lai manā sirdī tiek iedegta
svecīte- pazemībai,
lai izplēn lepnība, slavas kāre,
tās bīstas gaismas.
Vēl ir svecīte- priekam, gaišam un liegam,
kas sprēgājot aizdedzina citus.
Un svecīte- lūgšanai, tās gaismai jābūt
vienmēr, tā nedrīkst nodzist
Dievs, aizdedzini manā sirdī svecītes,
TU to spēj.
Citiem Tu esi mazs, rokās paslēpjams,
Daudziem sen aizmirsta lieta.
Daudzi Tevi piemin tikai tad, kad ir grūti,
Citi Tevi uzskata par nevajadzīgu.
Ir tādi, kas Tevi pazaudēja trokšņainās ielās,
veikalu rindās, pūlī un kņadā.
Citi saka, Tu esot par tālu,
Citi domā, esot sameklējuši, ko citu(eksotiskāku).
Daudzi tevi ielikuši zelta rāmī pie sienas,
un katru nedēļu noslauka putekļus.
Citiem Tu esot par vecu, citiem –par jaunu,
citiem- par noietu etapu.
Tu esi liels, es Tevi nevaru paslēpt saujā.
Tu esi Tas, kuru es nevaru aizmirst,
kuru es negribu pazaudēt, vai nolikt kaut kur tālu no sevis.
Tev nav vajadzīgi zelta rāmji,
Tev pieder mana sirds;
Tu esi Kungs pār manu dzīvi,
Tu mani sauc par savu bērnu,
Un es Tev drīkstu sacīt- Tēvs .
Tev pieder viss, Tu esi augstāks
pār it visiem – DIEVS!
Dārzniek, es pateicos Tev, ka
nevienu rītu Tu neesi pagājis garām vienaldzībā.
Es apbrīnoju Tavas rokas pieskārienu,
kas, lēnām pārslīdot man pāri ,spēj sajust visu.
Tavs skatiens ir tiešs.
Tu mani reizēm cel pretī saule,
citreiz Tu noliec mani zemu.
Ir reizes, kad Tavs pieskāriens sāp.
Bet tomēr es Tevi gaidu katru dienu.
Tevi ieraugot, viss, kas manī, tiecas Tev pretī.
Tu esi man devis īsto spēka avotu
Un man pietiek visa.
“Man nav šeit nekā!” es teicu,
un durvis atvēru lai ietu.
“Uz kurieni?” kāds man jautāja.
“Uz pagātni,” es teicu.
Man pagātne šķiet daudz labāka,
jo visu zinu un redzu;
esot tagadnē- jādzīvo ticībā
katrs nākošais mirklis jau nākotne.
Man pagātne šķiet labāka
tur bija draugi, kas mani saprata,
esot tagadnē man jādzīvo ticībā,
ka Dievam netrūkst nekā.
Es kāpu pār slieksni, lai ietu...
“Uz kurieni?” kāds man jautāja.
“Uz pagātni,” es teicu.
“Man pagātne bija labāka.
Man nav šeit nekā! Es eju!”
“Tev nekā nav?
Bet varbūt ir tu negribi ieraudzīt!”
Skaistās krāsās tu pagātni krāso,
bet tā ir tā, kas tavu skatu aizēno.
Tev maize ik rītus dienišķā
no debesīm tiek pasniegta.
Un Roka tā, kas izstiepta
pēc tā, kas piedzīvots,
bet ticība- tā ir nākotne,
kas neredzamo ierauga un
ienaidnieks tai ir pagātne.
“Bet Es tevi neturu, ja gribi vari iet...”
“Uz kurieni lai es eju?”
DIEVS klusēja...
“Kungs vairo man ticību....!”
***
Kad neziņa ir lielāka nekā viss mans “ es”,
Tad nav jāvar to, ko nevar;
Ir taču Viens, kas mūs nes,
jo nebūtu bez Viņa mēs uz šīs pasaules...