Go­du Die­vam.

”Ta­vas acis ma­ni re­dzē­ja kā vēl bez mie­sas ie­dīg­li un Ta­vā grā­ma­tā bi­ja rak­stī­tas vi­sas ma­nas die­nas, jau no­teik­tas, kad to vēl ne­bi­ja it ne­vie­nas.

Cik dār­gas man ir Ta­vas do­mas, ak, Dievs, un cik liels ir to dau­dzums!”

(139. Ps. 16,17)

Mēs gai­dī­jām bēr­ni­ņu. Pēc pirm­ā smai­da, ko ma­zais mums dā­vā­ja pir­ma­jā so­nog­rā­fi­jā, mēs ne­va­rē­jām ie­do­mā­ties, ka viss sa­grie­zī­sies pēc pār­is mē­ne­šiem.

Grūt­nie­cī­bas vi­dū veik­ta­jos iz­mek­lē­ju­mos ār­sti sa­ska­tī­ja vai­rā­kas pro­blē­mas. Vār­dos da­ži ār­sti “caur pu­ķēm” li­ka sa­prast, ka viss bū­tu jā­pār­trauc, bet uz pa­pī­ra to ne­bi­ja dros­mes uz­rak­stīt ne­vie­nam. Pal­dies Die­vam par dak­te­rī­ti, ku­ras uz­rau­dzī­bā mēs bi­jām, jo, ne­ska­to­ties uz lie­lo pa­pī­ru kau­dzi, vi­ņa do­mā­ja par ma­zo dzī­vī­bi­ņu. Un Dievs vi­ņu va­rē­ja lie­tot, lai at­bal­stī­tu mūs.

Pal­dies Die­vi­ņam, mums pie­dzi­ma dē­liņš – ar ska­ļu klie­dzie­nu. No vi­sām ār­stu so­lī­ta­jām di­ag­no­zēm, ne­vie­na ne­ap­stip­ri­nā­jās. Pro­blē­ma bi­ja ci­ta, pui­ka pat­stā­vī­gi ne­spē­ja el­pot. Pēc vai­rā­kiem iz­mek­lē­ju­miem ti­ka no­skaid­rots, ka plau­ši­ņu no­spie­da kaut kāds vei­do­jums. Tas bi­ja jā­ope­rē. Ķi­rurgs pirms ope­rā­ci­jas tei­ca: “Viss Die­va ro­kās!”. Ār­sti ne­spē­ja prog­no­zēt si­tu­āci­ju pēc ope­rā­ci­jas.

 Ope­rā­ci­ja no­ti­ka. Kad ti­kā­mies ar ķi­rur­gu, viņš sa­cī­ja, ka no vi­siem ie­spē­ja­ma­jiem ļau­nu­miem šis esot bi­jis tas la­bā­kais; vei­do­jums esot iz­ņemts un ma­za­jam bū­šot jā­sāk mē­ģi­nāt el­pot pa­šam.

 Bet pui­ki­ņam ne­sa­nā­ca. Kā­dam dak­te­rim pēc pār­is die­nām ie­nā­ca prā­tā do­ma no­mai­nīt el­po­ša­nas apa­rā­tu, kas it kā vai­rāk pie­ska­ņo­tos ma­zu­lim. Mū­su ār­stē­jo­šā dak­te­rī­te vē­lāk par šo lai­ku tei­ca: “Mēs gai­dī­jām un pa­ši ne­zi­nā­jām ko.”. Jaun­ais el­po­ša­nas apa­rāts pui­ki­ņam “pa­ti­ka”, ar kat­ru stun­du ma­zais sā­ka el­pot la­bāk. Un tad viss no­ti­ka ”vē­ja āt­ru­mā”. Pēc ne­pil­nām trīs die­nām ār­sti at­brī­vo­ja ma­zo no el­po­ša­nas apa­rā­ta, jo ma­zais bi­ja spē­jīgs el­pot pats. Vēl pēc pār­is die­nām mū­su dē­li­ņam vairs ne­bi­ja va­ja­dzī­gi ne­kā­di apa­rā­ti, kas uz­rau­dzī­tu skā­bek­ļa dau­dzu­mu vi­ņa or­ga­nis­mā. Ma­zais sā­ka ēst pats un dak­te­re jau sā­ka ru­nāt, ka drīz va­rēs do­ties mā­jās. Ša­jā lai­kā pie ma­zā rei­zēm pie­nā­ca arī ci­ti no­da­ļas ār­sti, lai pa­prie­cā­tos un rei­zē arī lai pa­brī­nī­tos.

Mū­su ti­cī­ba ša­jā lai­kā cē­lās un kri­ta. Mēs esam pateicīgi, ka ļo­ti daudz cil­vē­ku vai­rā­kās drau­dzēs par mums aiz­lū­dza un lūg­ša­nas ti­ka uz­klau­sī­tas. Mēs jums ne­va­ram vi­su uz­rak­stīt, bet pēc dau­dza­jām sa­ru­nām ar ār­stiem, slim­nī­cas mā­si­ņām mēs jums va­ram ap­lie­ci­nāt, ka tās nav li­kum­sa­ka­rī­bas, ka cil­vē­ku prā­tā ne­bi­ja tur­pi­nā­ju­ma, bet Dievam bija un ir. Un mēs vienkārši nevaram klusēt, Dieva godību tik tuvu sajutuši.

"Tu esi ap ma­ni no vi­sām pus­ēm,

Tu tu­ri sa­vu ro­ku pār ma­ni.”

(139. Ps.5.)