Ceļš pie Dieva ...
kāda man laba drauga stāsts...
... es mēģināšu pastāstīt par sajūtām un piedzīvoto, ko man nācās piedzīvot. To, kas tas ir Dieva griba, pārbaudījums, sātana pirksts... spried pats. Visā manā stāstā nebūs ne kripatiņas patiesības, jo tā būs nospiesta līdz ar zemei un zemāk.
Bija noticis kaut kas šausmīgs. Es ļoti vēlējos pamosties, bet nekā, murgs bija sācies.
Mani veda pie rokas, tās vienoja aukstas tērauda stīpas, kas pēc neilga brītiņa jau bija pieņēmušas manu ķermeņa temperatūru, varētu teikt, tās centās pielāgoties man, lai sadraudzētos. Riebīga čīkstoņa, kuras iemesls bija neiesmērētās durvju eņģes, griezās caur kauliem, un mani ieveda koridorā, kas šausmīgi smirdēja. Uz abām pusēm bija vairākas durvis - neieņemamas durvis. Vienas bija man. Un pēc īsa brīža es atrados aiz tām, noskanēja vien vairāki atslēgu klakšķi, kas liecināja par to, ka izejas nav, un kārtējā čīkstoņa un atslēgu žvadzoņa. Telpā atradās divas dēļu kušetes, starp kurām bija pusmetru liela sprauga, lai varētu pastaigāt un tā bija aptuveni trīs metrus gara. Sienas, kas bija piesūkušās ar nikotīnu un dažādiem citiem aromātiem nāca virsū un spieda nost. Tajās bija dažāda lieluma šķirbas, kuras, kā vēlāk izrādījās, varēja izmantot visādu priekšmetu iestiprināšanai. Tā tapa mans pirmais pakaramais dvielim. Plauktiņš, dažādiem piederumiem.
Te Dieva nav. Takā mans draugs Dievu nepazina. Viņš To tur neredzēja līdz brīdim, kad savā mēteļa piedurknē, kuru viņam atsūtīja māte, lai būtu siltāk, viņš atrada ierakstītu TĒVREIZI. Lai arī daudz asaru tika lietas arī pirms šī atraduma, šis brīdis bija īpašs. Kā viņš teica – es To izdzīvoju, ēdu un mazgājos Tajā vienlaicīgi. Viens nieka pantiņš, LŪGŠANA, par kuru viņam bija stāstījusi māte spēja stiprināt un viesa cerību dzīvot. Bija pagājušas jau divas nedēļas vienatnē, no kurām pēdējās trīs dienas bija kopā ar lūgšanu un Tēvu. Viņa kamerā ievietoja kameras biedru, kurš stāstīja cik šausmīgi ir Rīgas iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā, uz kuru viņu vedīs pēc mēneša turēšanas šeit. Tāpat draugs priecājās, ka nu ir kāds „rūdīts” cilvēks, kas palīdzēs runāt ar izmeklētājiem. Jā – to viņš arī darīja. Izmeklēšana bija ievirzījusi spriedumu – vainīgs! Arī „čaklais” kameras biedrs pamazām manam draugam iestāstīja, kad tā noteikti būs labāk un par to arī mēģināja viņu pārliecināt- pasaki, ka esi vainīgs, un būs tev nosacīts sods un tiksi jau drīz vien ārā. Advokātam vien atlika piekrist- ja vainīgs, vainīgs. Advokāts teicās sagatavot runu par alkohola iznīcinošo ietekmi uz cilvēkiem, kā arī pastāstīt par mana drauga labajām īpašībām...
Pagājis bija mēnesis. Bija kārtējais etaps uz Rīgu. Šajā bija jādodas arī manam draugam. Viņš gan bija diezgan skops stāstījumos par šo laiku, bet kaut ko viņš pastāstīja:
”Vienīgais, ko es zināju un spēju šajā laikā, bija manas mātes uzrakstītā TĒVAREIZE. To es zināju no galvas. Atceros, ka ārā bija auksts. Ar suņiem pavadīti tikām nogādāti līdz mašīnai, ar kuru mūs aizveda līdz vilcienam. Tas bija speciāli aprīkots vagons, kas sastāvēja no šauriem apcirkņiem pagatavotiem no metāla konstrukcijām. Tā sākās mans ceļš uz galvaspilsētu Rīgu. Kamerā biju uzrakstījis vēstuli, mātei, kuru nolēmu izmest pa ceļam, ja nu kāds atrod tad ... – neatrada.
Brauciens bija ilgs. Zeku runas, maiņas ar tēju, cigaretēm, drēbēm...
Kad bijām galā, tad tieši tāpat suņu pavadībā mūs nogādāja līdz izolatoram. Ievietoja karantīnā, kurā tika pasniegta putra – liels alumīnija katls līdz pusei pietaisīts ar grūbu biezputru, vārītu ūdenī. Karantīnā bija jāpavada trīs dienas. Tā bija liela telpa pilna ar metāla kušetēm un lielu plašu logu uz brīvību, bez stikliem ar gruntīgām restēm. Telpā bija aptuveni – 2 grādi. Tika kurinātas drēbes, dzerta tēja. Bija arī radiators, kuram es aptinos un kaut tas bija auksts man šķita, kad tas sāk sildīt. Nākošās dienas putru jau ēdām, jo tā bija silta un pat šķita garšīga. Badā nomirt nevarēja.
Un nu pienāca brīdis, kad mani veda uz kameru. Lielas metāla durvis, ar caurumu vidū, pie kura stāvēja ”Strjomšķiks” cilvēks, kas ziņoja kamerai par notiekošo koridorā. Dzirdēju tik bļāvienu un rosību. Atvērās durvis, iestūma mani iekšā un durvis aizvērās. Tā nebija mana pasaule, bet man tā bija jāpieņem. Manī blenza ap 30-40 izsalkušu acu pāru. Cilvēki bija dažāda vecuma no 19 – 65gadi. Bija dažādi iekaustīšanas mēģinājumi, kuriem pretoties bija bezjēdzīgi. Svarīgi bija izturēt. Tas izdevās. Pamazām dzīvoju un centos aprast ar situāciju. Neizbēgami bija redzēt „Bezpriģelu”. Tas nozīmē cilvēka nolaišana līdz pēdējam, atklāta ņirgāšanās... . Tu nedrīkstēji iegūt draugu, jo nākamajā brīdī viņš, lai izdzīvotu, nodos tevi, vai arī vienā jaukā brīdī tu būsi ar viņu "ringā". Vienīgi Dievu nevarēja ielikt "ringā" un Viņš ir uzticams.”
Šo visu man draugs stāstīja vairākās reizēs un bija jau vēl...
Tā viņš sagaidīja vasaru, pa plašo kameras logu redzot paceļamies gaisa balonu, kas smagi elsojot laidās pār Rīgu, klausoties putnu balsīs un, protams, zeku dziesmās... . Es vēroju viņa acis un saskatīju meža zvēru – izdzīvo stiprākais. Bet viņa acīs bija vēl kaut kas. No viena kameras biedra viņš bija dabūjis Jāņa Pakāpnieka grāmatu un Gideona Jauno derību ar psalmiem un par tiem nevajadzēja maksāt ar tēju, vai cigaretēm. Tā bija viņa garīgā literatūra šajā laikā. Un tas bija viņa Dievs.
Viņš teica, ka esot lūdzis gan par savu prokuroru, gan "čaklo" kameras biedru, par ļauna darītājiem... . Dievs darīja.
Un priekšā stāvošajā tiesā notika pavērsiens, mans draugs teica, ka nezin vai ir vainīgs, jo viņš neko no tā visa, kas sarakstīts neatceras. Viņš teica: ”Man ir bijis pietiekami daudz laika, lai atcerētos un mēģinātu kaut vienu sīku detaļu no visa sarakstītā atcerēties. Es to nevaru. Un tāpēc es noliedzu savu vainu šajā noziegumā”. Zālē valdīja zināms satraukums. Tiesa aizgāja apspriesties un nolika papildizmeklēšanas laiku.
Un atkal mans draugs nonāca Rīgā.
Tuvojās Ziemassvētki - draugs turpināja:
”Mani taisījās pārvest uz mūsu rajona izolatoru, jo tagad tāds bija ierīkots arī mūsu rajonā. Un vispirms uz manu dzimto pilsētu. Kur domāju, ka sagaidīšu Ziemassvētkus. Atkal mazā kameriņa, bet tuvu mājām un siltumā. Mamma drīkstēja sūtīt paciņu un atsūtīja arī egļu zariņu ar svecīti. Sienas spraugā tika iesprausts egļu zariņš un ielikta svecīte svečturī, kas pagatavots no maizes, (tur no maizes taisa visādus brīnumus). Nāca nākošā maiņa un no mūsu egļu zariņa un svecītes pāri nekas nepalika. Noziedzniekam tas nav atļauts. Bet man bija Jaunderība. Takā noskaņa bija. Es biju ar Tēvu. ”
Ziemassvētku priekšvakarā manu draugu pārveda uz jauno izolatoru. Tur salīdzinājumā ar Rīgu bija kā viesnīcā - viņš jokoja. Tie, kas bija no Rīgas, tur bija cieņā. Tur viņš pavadīja vēl pāris mēnešus un tad bija jādodas uz pēdējo tiesu. Izejot no kameras, viņam ar kāju iespēra pa pakaļu, tas tāds ticējums – lai neatgriežas.
Savā pēdējā vārdā mans draugs teica: ”Jaunieši nedzeriet vīnu līdz riebumam, tās ir atvērtas durvis sātanam uz jūsu dvēseli.”
Papildizmeklēšanā bija konstatēts, ka izmeklēšana veikta pavirši un modelējot situācijas konstatēts, ka visas apsūdzības balstītas uz varbūtību pamata. Tas vainu nepierāda un apsūdzētais jāatbrīvo, no apcietinājuma, tiesas zālē.
Lūk, tāds stāstiņš. Ar šo notikumu mans draugs atrada Dievu, varbūt manu draugu atrada Dievs, nezinu. Domāju, tas vairs nav svarīgi. Viņam negāja viegli arī pēc tam. Šņabītis viņam vēl garšoja. Bet soli pa solim Dievs viņu veda. Tagad viņš ir kristietis, alkoholu vairs nelieto, arī smēķēt atmetis... Cilvēks, draugs, ar savām vājībām. Viņš ir aizbraucis un šad tad man uzraksta...
Lasītāji uzdod jautājumu par šo teikumu: "Visā manā stāstā nebūs ne kripatiņas patiesības, jo tā būs nospiesta līdz ar zemi un zemāk."
Šis teikums attiecas uz izmeklēšanas paviršo gaitu un materiālu safabricēšanu. Jo patiesība šajā noziegumā tā arī netika atklāta...
Cilvēks, kas zaudēja dzīvību to paņēma līdz.
